Latvijas Sporta veterānu - senioru savienība

Reformas izglītībā
23.07.2014


Reformas

Latvijas izglītības sistēmā joprojām turpinās izglītības reformēšana. To veic jau septiņpadsmitais  izglītības ministrs  pēc neatkarības atjaunošanas. Par izglītības sistēmu atbildīgas ir bijušas visas sava laika vadošās politiskās partijas: Latvijas ceļš - Andris Piebalgs, Jānis Vaivads, Jānis Gaigals; TB/LNNK - Māris Grinblats; Saimnieks - Juris Celmiņš;  Tautas partija - Silva Golde, Māris Vītols, Kārlis Greiškalns; Latvijas Pirmā partija – Juris Radzevičs; Jaunais laiks - Kārlis Šadurskis, Inta Druviete;  Zaļo zemnieku savienība - Baiba Rivža, Tatjana Koķe, Rolands Broks; Reformu partija - Roberts Ķīlis, Vjačeslavs Dombrovskis un atkal, tagad gan no Vienotības - Ina Druviete.

Kuriem no viņiem bija skolu pieredze? Varbūt M.Vītolam ar LU bakalaura grādu, varbūt zinātniekiem, varbūt juristiem J.Radzēvičam vai R.Brokam?

Neliela skolu pieredze  bija A.Piebalgam, bet viņš, mēģinādams ieviest ārzemju pieredzi,  visu sagrieza ar kājām gaisā - skolēni varēja izvēlēties ko mācīties. Protams, viņi neizvēlējās ķīmiju un fiziku! Bijušais, pēc skaita priekšpēdējais  ministrs V.Dombrovskis, lai izpatiktu darba devējiem un celtu savu prestīžu, panāca, ka visiem obligāti būs jākārto centralizētais eksāmens ķīmijā un fizikā. Tas nekas, ka  nav nepeiciešamā skolotāju sagatavošana, nav nepieciešamā materiālā bāze, nav nepieciešamie mācību līdzekļi – bet ir ideja! Izvēles brīvību skolvadībā un mācību saturā vēlējās ieviest R.Ķīlis - labi, ka nepaspēja, jo tad gan katrs rīkotos kā māk vai kā nemāk. Bet tās nebija vienīgās R. Ķīļa „ieceres”! Daži priecājas, ka R.Ķīlis sakustinājis „stāvošo dīķi”, bet sakustināts tas dzidrāks un skaidrāks netop, tieši otrādi –„sāk jau smakot”.

Ja izglītību salīdzinātu ar mājas būvēšanu, tad pamati ir pamatskola, sienas – vidējā (vispārējā vai profesionālā) izglītība, jumts – augstākā izglītība. Katram sava vieta, tomēr būvēt nesāk no jumta. Šodien jākonstatē, ka kļūda ir pašos pamatos. Arī sienas nav īstās, jo vajagot panākt proporcijas izmaiņas  - vispārējo pret profesionālo izglītību kā 50:50. Bet kā ir faktiski - 65:35! Izmainīt neizdosies, kāmēr pastāvēs princips – nauda seko skolēnam  - vidusskolas savējos nelaidīs projām, tām palīdz pašvaldības, „piemetot” nelielas stipendijas tiem, kas paliek skolā.

Igaunija ļoti nopietnus ERAF  līdzekļus investēja profesionālās izglītības infrastruktūrā. Igaunijas profesionālās izglītības skolas ir sakārtotas un nodrošinātas ar modernākajām tehnoloģijām, programmām.

Samazinās skolēnu skaits, tiek slēgtas skolas, jo nav bērnu un jauniešu. Toties augstskolas un to izstrādātās studiju programmas aug kā sēnes pēc lietus. Ko tikai neizdomā - vienā dienā vienlaikus tiek akreditētas sešas studiju programmas „Karjeras konsultants”, tajā skaitā trīs universitātēs. Kādā augstskolā radīta programma ar  nosaukumu „Trīs I” - inovācijas, investīcijas, intuīcija! Tātad studeniem mācīs „intuīciju”? Katru gadu diplomu saņem aizvien jauni politologi, sociologi, ekonomisti, juristi, kuriem šeit nav darba. Valsts ne tikai velti izsķiež naudu, bet zaudē arī savus cilvēkresursus, jo aizbraucēju skaits turpina augt. Par budžeta (nodokļu maksātāju) naudu izskolotā juriste ārzemās strādā par pārdevēju, politologs noliktavā, bet skolotājs zemnieku laukos.

Maģistrantūras studijas turpat divdesmit gadus bija augstskolu lielais bizness, jo nebija budžeta vietas un studijas maksāja paši studējošie. Un tikai pēc divdesmit gadiem atļāva pielīdzināt PSRS laika augstāko izglītību maģistra grādam! Kam tas bija izdevīgi – pirmkārt, privātajām augstskolām!

Pēc neatkarības atgūšanas PSRS laika zinātņu kandidāta disertācijas tika nostrificētas (pielīdzinātas) Latvijas doktora grādam. Izveidoja padomes, nodrošināja darbu, tika tērēti līdzekļi.  Ko ieguva – neko, toties paspēja kādam „ieriebt” –  jo lūk tavs zinātniskais darbā ir pārāk politizēts. Un atkal Igaunija - tur  šādu manipulāciju neveica.

Latvijā atvēra koledžas. Tajās 2-2,5 gados var iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību, savukārt universitātē vai akadēmijā 3 gadu laikā iegūst augstāko (bakalura) izglītību. Arī koledžās studētāju skaits mazinās. Ko darīt? Risinājums – koledžās sāk uzņemt audzēkņus pēc devītās klases, lai tie apgūtu profesionālo vidējo izglītību. Iekārtas, laboratorijas un mācībspēku pietiek. Koledžā studentiem un audzēkņiem māca tie paši mācībspēki (skolotāji) – „no rīta vieniem, pēcpusdienā tiem otriem”. Varbūt nākotnē koledžās varētu apgūt arī arodizglītības otro līmeni – mācīt kādu arodu!

Mērnieku laiku izglītības sistēmā turpinās, paliek jautājums – cik ilgi?

 

Raksts no www.tvnet.lv




      Atpakaļ